2021. gada budžets turpinās ekonomiskās netaisnības Latvijā

01.11.2020 18:37
Niks Derums

 Budžeta portfelis. Foto: Saeima, CC BY-SA 2.0.

Jaunieši ir viena no sabiedrības grupām, kas bieži saskaras ar ekonomiskajām grūtībām, tāpēc nevaram klusēt budžeta pieņemšanas laikā, īpaši, ja tas ir šāds. Lai gan 2021. gada budžets ir turpinājums desmitgadēm ilgušai neoliberālisma doktrīnai, tomēr šokējoši, ka sen izgāzušās dogmas joprojām ir lēmumu pieņemšanas centrā pat pandēmijas krīzes apstākļos.

Kas tad mūs sagaida 2021. gadā? Klausoties ministru prezidentu Krišjāni Kariņu, mēs dzirdam par (sojas) piena upēm ķīseļa krastos — sociālās garantijas, taisnīgums utt. Kas pavisam cits redzams darbos.

Vispamanāmākais jaunieviesums ir minimālās sociālās iemaksas ap 170 eiro, kas jāmaksā tiem, kas pelna mazāk par minimālo algu. Pēc liela sabiedrības sašutuma par to, kā būs iespējams samaksāt nodokli no tā, kas, iespējams, pat nav nopelnīts, valdības gaiteņos tapa jauns Frankenšteina monstrs — cilvēkiem, kas tik daudz nenopelna, būs jāvēršas sociālajā dienestā, kur, “piedaloties līdzdalības pasākumos”, varēs iegūt izziņu par to, ka var maksāt mazāku sociālo iemaksu.

Studējošos šis noteikums gan neietekmēs, jo studenti ir izņēmums, taču ietekmēs tos jauniešus, kas paņēmuši brīvu gadu pirms studijām, lai saprastu, ko dzīvē vēlas darīt, vai cenšas “atsperties” ar kādiem gabaldarbiem, nopelnot mazāk par minimālo algu. Šādas izvēles var būt ļoti vērtīgas gan jauniešu attīstībai individuāli, gan visai sabiedrībai, jo palielina iespēju, ka cilvēks strādās jomā, kurā viņš ir visvērtīgākais. Finanšu un labklājības ministru ieskatā šiem cilvēkiem jāmaksā obligātās iemaksas un jābūt sociālā dienesta klientiem.

Arī solidaritāte ar citām grūtībās esošām sabiedrības grupām liek kritizēt šo noteikumu. Tas smagi skars gan kultūras jomā strādājošos, kas jau tā būtiski cietuši krīzes dēļ, gan minimālo algu nesaņemošus cilvēkus ar īpašām vajadzībām, kuri pašas labklājības ministres Ramonas Petravičas (KPV LV) vārdiem, “ir tādā neapskaužamā situācijā”.

Pandēmijas vidū, protams, nesaprotams ir niecīgais papildu finansējums, kas piešķirts veselības aprūpes sistēmai — finansējums piešķirts tikai un vienīgi veselības aprūpes darbinieku algu pacelšanai likumā noteiktajā kārtībā (lai gan ir diskutabli, vai šī summa atbilst pat tam), bet nekam citam — ne kvotu palielināšanai, ne aprīkojumam utt. Izlemt, vai visus šos līdzekļus novirzīt algām, kā to prasa likums, vai tomēr ieguldīt arī citās jomās uz darbinieku rēķina, finanšu ministrs Jānis Reirs (JV) atstājis Veselības ministrijas ziņā.

Turpretī naudas nav trūcis, lai samazinātu sociālās iemaksas algu saņēmējiem (atbalstāms solis mazo algu gadījumā, neloģisks — lielajām algām) un solidaritātes nodokli īpaši lielo algu saņēmējiem. Latvijas valdības rīcība ekonomikas atbalstam vispār bijusi ļoti kūtra, ņemot vērā krīzes nopietnību un salīdzinot ar citām valstīm. Piemēram, valdība diezgan švaki izmantojusi iespējas aizņemties uz izdevīgiem nosacījumiem, kas radās krīzes laikā un jo īpaši Latvijai, kurai ir mazs publiskais parāds un regulāri gandrīz bezdeficīta budžeti. Tas būtu ļāvis veikt stratēģiskus ieguldījumus svarīgās jomās un potenciāli uzlabojis ekonomisko situāciju gan šogad, gan tuvākajos gados.

Nekas arī neliecina, ka klimats, kurš jauniešiem ir īpaši svarīgs, tiktu ņemts vērā, plānojot izkļūšanu no krīzes. Par to liecināja 250 milj. € ieguldījums Air Baltic pamatkapitālā šogad un runas par šādas rīcības atkārtošanu laikā, kad būtu strauji jāizstrādā plāns, ko darīt ar šo valsts uzņēmumu nākotnē, kur lidošana tās radīto izmešu dēļ būs būtiski jāsamazina.

Nepārdomātie un sabiedrības neaizsargātākajai daļai kaitniecīgie lēmumi liek nolaisties rokām. Šis nav tikai viens gads, vai viens slikts priekšlikums, bet šādi notiek gadu no gada un šādi lēmumi ir viens pēc otra. Tas liek saprast, ka esošajai labējai un nacionālkonservatīvājai valdībai nav intereses par neko citu kā vien turīgāko sabiedrības slāni (kas arī ir viņu ziedotāji, ja ne viņi paši), lielo biznesu un finanšu sektoru.