Šogad vēl vairāk nekā iepriekš jūtam starptautisko normu vājināšanos un aizvien lielāku ģeopolitisko nedrošību — tiek apšaubītas valstu neatkarības, tautu pašnoteikšanās tiesības, kā arī cilvēku tiesības uz dzīvību, brīvību un patvērumu. Lielākoties šī nedrošība saistīta ar autoritāriem valstu vadītājiem. Sākot ar tādiem kā Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjhahju, kas starptautiskās normas grauj caur brutālu agresiju, un beidzot ar dažādiem mazākiem spēlētājiem, kā Viktors Orbāns un Donalds Tramps, kas viens otram sniedz atbalstu un vājina starptautiskās alianses no iekšpuses. Mēs arī redzam autoritārisma izpausmes šo valstu iekšienē — nevalstisko organizāciju apspiešanu, mediju pārvēršanu par varas ruporu, plašu korupciju, politieslodzītos, dažādu sabiedrības grupu tiesību apspiešanu un strādāšanu oligarhu, nevis sabiedrības labā.
Taču šogad 15. maijā, kā citus gadus, pie mūsu pašu pagājušā gadsimta pašpasludinātā valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa pieminekļiem šķietami patriotiski noskaņoti ļaudis liek ziedus, kamēr citi šajās nedēļās Latvijā rīko karogu braucienus viņa rīkotā apvērsuma, Latvijas demokrātijas iznīcināšanas “svinēšanai”. Tāpēc mums ir svarīgi padomāt — vai un kāpēc demokrātija ir vērtība? Kādi apstākļi noved pie demokrātijas norieta? Un kā mums rīkoties, lai savu brīvību nosargātu?
Demokrātija kā vērtība
Kāpēc demokrātija vispār ir svarīga? Daudz kur Eiropā un pasaulē mēs redzam pret to skepsi, sevišķi no tām sabiedrības daļām, kas ir atstātas novārtā. Vai tad labs spēcīgs līderis nebūtu labāks?
Kaut gan šādas domas ir kaut kādā mērā saprotamas, tomēr vēsture rāda ko citu. Demokrātija nodrošina sistēmu, kādā tie, kas atbalsta esošo kursu, var paust savu atbalstu. Liberālajā demokrātijā tas ir caur vēlēšanām, dalību partijās. Un nodrošina arī ceļu, kā paust savu neapmierinātību — atkal vēlēšanas, dalība partijās, iespēja organizēties biedrībās, vārda brīvība utt. Autoritārismā šīs sistēmas tiek izjauktas.
Populārā diktatūras definīcija saka, ka “vienam cilvēkam vai šauram cilvēku lokam pieder neierobežota vara”. Taču neviens nevalda vienatnē. Bez demokrātiskajām struktūrām varas princips kļūst daudz primitīvāks — pie varas noturas tas, kuram uzticas augstākā militārā, iekšlietu un ierēdniecības vadība, kā arī turīgākā un līdz ar to ietekmīgākā valsts daļa. Ja viņiem netiek pietiekami izdabāts (ja diktators kļūst pārlieku labvēlīgs plašākai sabiedrībai), tad palielinās risks, ka šie diktatūrai svarīgie spēlētāji izvēlēsies kādu viņiem labvēlīgāku valsts vadītāju. Autoritāru valstu vēsturē šādu piemēru netrūkst. Tāpēc autoritārisms pēc savas uzbūves ir vērsts pret sabiedrības interesēm un par labu korupcijai.[1]
2024. gada Nobela prēmija ekonomikā tika piešķirta Daronam Adžemoglu, Saimonam Džonsonam un Džeimsam Robinsonam tieši par pētījumiem par labklājības atšķirībām starp valstīm. Viņi secināja, ka spēcīgas institūcijas spēlē ārkārtīgi nozīmīgu lomu labklājības celšanā un demokrātijai šajā jomā ir būtiskas priekšrocības.[2]
Priekšnoteikumi diktatūrai
Cīņa starp demokrātiskām izpausmēm un autoritāriem un fašistiskiem režīmiem ir daļa no kapitālisma. Ārkārtīgi augstā nevienlīdzība un pretruna starp mūžīgu nabadzību vienā sabiedrības daļā un nebeidzamu bagātības pieaugumu otrā vienmēr ir izraisījusi aizvien lielākas prasības pēc dzīves līmeņa uzlabojumiem demokrātiskā ceļā sabiedrības vairākumam (ar ievērojamiem panākumiem 20. gadsimtā), bet tajā pašā laikā arī antidemokrātisku pretestību no ietekmīgākajiem sabiedrības slāņiem, kas bieži vien plašākajā sabiedrībā atrod sabiedrotos.[3]
Taču ir sabiedrības, kur demokrātija veiksmīgi noturas desmitiem gadu vai pat gadsimtu un ilgāk, tāpēc svarīgi saprast, kādi apstākļi noved pie tās norieta. Starp turīgākajiem un ietekmīgākajiem slāņiem parasti nav grūti atrast tādus, kas vēlētos ap sevi koncentrēt pēc iespējas lielāku autoritāro politisko varu — tāds bija vairākkārtējais premjerministrs Ulmanis, tāds ir arī oligarhs Ainārs Šlesers mūsdienu Latvijā.
Svarīgāk — kas noved sabiedrību līdz tam, ka arī plašākā sabiedrībā šādām parādībām ir atbalsts? Kas noved pie tā, ka Šlesers saņem balsis vēlēšanās? Kas noved pie tā, ka Ulmanis un viņa sabiedrotie jūtas pietiekami pašpārliecināti, lai rīkotu apvērsumu un patiešām nesaskartos ar būtisku pretošanos?
Lai autoritārās kustības atrastu dzirdīgas ausis, ir nepieciešami cilvēki, kas jūtas aizmirsti un nepārstāvēti esošajā demokrātijā. Tas ir subjektīvs vērtējums, tāpēc vienmēr var balstīties objektīvākos vai vairāk mākslīgi radītos priekšstatos. Visbiežāk pamesti jūtas cilvēki, kas cieš no nabadzības vai citu veidu ekonomiskām grūtībām un kuru intereses netiek pienācīgi pārstāvētas. Taču ir skaidrs, ka šīs problēmas ar autoritārismu atrisināt nevarēs (vienā brīdī tās šaurās grupas, kas diktatoram nepieciešamas, lai saglabātu varu, sāks prasīt, lai padalās arī ar viņiem, nevis tikai ar “nabagiem”), tāpēc tiek atrasti vēl visādi “draudi”, pret kuriem vērsties ir vieglāk un kurus vainot visās problēmās.
Gan 1930. gados, gan šodien latviešu valoda un kultūra iekšpolitiski ir savā drošākajā un ietekmīgākajā attīstības punktā ļoti ilgā laikā. Taču tas netraucē ne toreiz Ulmanim, ne šodien Nacionālās apvienības politiķiem panākt latviešos sajūtu, ka kaut kā trūkst un ka mēs esam kaut kā apdalīti. Līdzīgs paradokss mūsdienās arī novērojams LGBTIK+ tiesību jomā — ārkārtīgi konservatīvajā un heteronormatīvajā Latvijā konservatīvie spēki runā tā, it kā cis un hetero cilvēki būtu apdraudēti.
Šis saistās arī ar savādu brīvības izpratni. Reizēm autoritārismu raksturo ar frāzi “man nevajag brīvību, ja valsts man var nodrošināt normālu dzīvi”. Taču bieži vien atbalsts fašistiskiem režīmiem balstās “brīvībā ieriebt citiem”. Vadošās entiski “tīrās”, heteroseksuālās, reliģiski pareizās sabiedrības daļas relatīvajā brīvībā pret citiem, ne tik “labajiem” un ierobežojamajiem sabiedrības locekļiem.[3]
Autoritārajiem līderiem sevišķi par labu nāk dažādi ienaidnieki. Bieži vien tie ir izzīsti no pirksta — etniskās, reliģiskās, seksuālās minoritātes, sievietes, sociāldemokrāti, sociālisti utt. Taču jāapzinās, ka arī īstus draudus autoritārās kustības var izmantot savā labā. 1930. gados Latvija bija nedrošā ģeopoliskā situācijā un Eiropu, tajā skaitā Latviju, apdraudēja PSRS un nacistiskā Vācija. Šobrīd mūs apdraud Krievija. Taču jāatceras, ka ārējs apdraudējums nav iemesls atteikties no demokrātijas. Ulmaņa apvērsums Latviju neizglāba.
Nopietns drauds ir arī apkārtējo apātija. Ulmanim savam apvērsumam nevajadzēja plašu atbalstu. To īstenoja pietiekami šaurs cilvēku loks, kuru pakļautībā darbojās Bruņotie spēki un Aizsargi. Savukārt sabiedrība lielākoties bija vienaldzīga.
Doma par to, ka demokrātija varētu neizdzīvot, bija pamazām normalizēta. Vēl 15. maija Saeimas sēdē, dažas stundas pirms apvērsuma, sociāldemokrātu līderis Fricis Menders esot Ulmanim pajokojis:
— Kad nu, Ulmaņa kungs, jūs to savu apvērsumu taisīsiet, tad gan, lūdzami, ar mums tā saudzīgāk apejaties!
— Protams, cik vien manos spēkos stāvēs…
Menders no Liepājas koncentrācijas nometnes tika atbrīvots tikai nākamā gada martā. Pēc apvērsuma notika pagrīdes tikšanās starp tiem sociālistiskās opozīcijas līderiem, kas dažādu iemeslu dēļ bija izvairījušies no apcietinājuma. Viņi secināja, ka ģenerālstreikam pietrūks atbalsta.[4] Lai demokrātija izdzīvotu, sabiedrībā tā ir jāgodā ne mazāk kā brīvība un neatkarība.
Ko darīt?
Pirmkārt, jārisina tās problēmas, kuru dēļ cilvēki jūtas pamesti. Nabadzība un nevienlīdzība nav nepārvaramas problēmas. Ieguldījumi veselībā un izglītībā ir ieguldījumi mūsu labklājībā, demokrātijā, nākotnē un arī ekonomikā. Pensijas un darba tiesības nav kaut kādu sabiedrības grupu kaprīzes, bet gan svarīgi labklājīgas sabiedrības balsti. Nacionālisms nav ceļš, kā stiprināt Latviju pret Krievijas apdraudējumu. Tas ir tikai vēl viens veids, kā atsvešināt kādas sabiedrības daļas, (labākajā gadījumā) veidojot apatīju vai augsni antidemokrātiskām partijām.
Otrkārt, jāstiprina demokrātija kā vērtība. Bez demokrātijas nav brīvības un bez demokrātijas arī visvieglāk ir zaudēt savu neatkarību. Demokrātijas stiprināšana nozīmē arī spēju analizēt autoritārismu un tā trūkumus, tajā skaitā Latvijas pieredzi ar Ulmaņa režīmu. Tā kā tas joprojām reizēm tiek romantizēts, esam publicējuši piecus mītus par Ulmaņa režīmu un to atspēkojumus.
Treškārt, ir jāorganizējas, lai sasniegtu šos uzdevumus un mazinātu apātiju. Ja esi kreisi un zaļi domājošs jaunietis, pievienojies Protestam! Pievienojies biedrībām un kopienām, kas strādā ar tev svarīgiem jautājumiem. Raksti rakstus, organizē pasākumus, runā un diskutē! Kopienā ir spēks!
—
[1] Bruce Bueno de Mesquita, Alastair Smith, “The Dictator's Handbook: Why Bad Behavior is Almost Always Good Politics” (2011)
[2] Daron Acemoğlu, James A. Robinson, “Why Nations Fail: The Origins of Power, Prosperity, and Poverty” (2012)
[3] Alberto Toscano, “Late Fascism: Race, Capitalism and the Politics of Crisis” (2023)
[4] Aivars Stranga, “LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums” (1998)