1934. gada 15. maija vakarā ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā Bruņotie spēki un paramilitārā Aizsargu organizācija ieņēma valsts iestādes, stratēģiski svarīgākos punktus un apcietināja politiskos oponentus. Saeima tika izformēta, Latvijas Republikas Satversme — apturēta. Biedrību un organizāciju brīvību stingri ierobežoja, tās aizstājot ar valsts kontrolētām kamerām pēc fašistiskās Itālijas parauga. Preses brīvību ierobežoja, objektīvas informācijas vietā tika veicināts vadoņa kults. Latvija ieslīga tumšā politiskas nebrīves laikā.
Ņemot vērā, ka ievērojama sabiedrības daļa joprojām aizstāv un slavina Kārļa Ulmaņa politisko mantojumu, vērts kritiski izvērtēt dažus no argumentiem, kas izskan šī autoritārā režīma aizstāvībai. Šeit apkopoti un atspēkoti 5 dažādi regulāri dzirdami argumenti par labu Ulmaņa režīmam.
“Visā Eiropā nostiprinājās autoritāri režīmi, tāpēc tas bija neizbēgami”
Reizēm Ulmaņa aizstāvībai piesauc reģionālo kontekstu. Patiešām, Lietuvā vēlēšanas nebija notikušas jau kopš 1926. gada, bet Igaunijas valsts galva Konstantīns Petss apvērsumu veica divus mēnešus pirms Ulmaņa. Līdzīga situācija bija daudz kur Centrāleiropā.
Taču tas neataino visu reģionu. Līdz nacistu agresijai demokrātija saglabājās Čehoslovākijā un Somijā, kur 1932. gadā apvērsuma mēģinājums neizdevās. Demokrātiskas sistēmas izdevās nosargāt arī Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā. Bieži dzirdēts arguments — ja ne padomju okupācijas, Latvijā šodien būtu Ziemeļvalstu dzīves līmenis. Tomēr jāatceras, ka valstu labklājība ir cieši saistīta ar demokrātiju. Arī kapitālistiskajās Eiropas valstīs, kurās pēc Otrā pasaules kara pastāvēja autoritārie režīmi, kā Spānijā, Portugālē un Grieķijā, dzīves līmenis bija visai zems un tas sāka atgūties vien pēc demokrātijas atjaunošanas. Autoritāri režīmi šajā kontekstā skatāmi kā izplatīta, bet ne neizbēgama nelaime.
“Kārlis Ulmanis bija populārs, tautā mīlēts līderis”
Dati liecina tieši pretējo. Laikā, kad Latvijā vēl pastāvēja brīva demokrātiskā diskusija un mediji, Ulmaņa vadītā Latviešu zemnieku savienība ar gadiem kritās savā popularitātē. 1920. gada Satversmes sapulces vēlēšanās tā ieguva 17,8% balsu, Saeimas vēlēšanās 1922. gadā — 16,8%, 1925. un 1928. gadā — 15%, 1931. gadā — 12,2%. Ulmaņa apvērsums drīzāk nāca laikā, kad demokrātiskā ceļā viņam bija aizvien grūtāk saglabāt savu ietekmi.[1]
Vēlāk, kā jebkurā autoritārā režīmā, aplēst sabiedrības patiesās sajūtas ir praktiski neiespējami. Jebkāda režīma kritika publiski bija aizliegta. Organizācijas, kas varētu nodrošināt opozīciju — aizliegtas. Presē tika rakstīti mūsdienu lasītājam visai smieklīgi skanoši vadoņa cildinājumi.
Skaidrs, ka lielu lomu kolektīvajā atmiņā spēlējis tas, ka tam sekoja nesalīdzināmi brutālākie padomju un nacistiskie režīmi. Gan masu izsūtīšanas un plašā izrēķināšanās ar atšķirīgi domājošajiem padomju laikā, gan industriālā cilvēku nogalināšana nacistiskās okupācijas laikā ir kolektīvā trauma, uz kuras fona Ulmaņa autoritārisms vairs neliekas tik briesmīgs. Taču mūsu latiņai vajadzētu būt augstākai par “vismaz nav Padomju Savienība vai nacistiskā Vācija”.
“Ulmaņlaikos bija laba ekonomika”
Arī stāsts par labo Ulmaņa laika tautsaimniecību drīzāk skaidrojams ar režīma propagandas panākumiem un kontrastu ar vēlāko kara, pēckara nabadzību, padomju slikti plānoto komandekonomiku. Piecus gadus pirms apvērsuma, 1929. gadā, sākās Lielā depresija — vispasaules ekonomiskā krizē, kas izcēlās Amerikas Savienotajās Valstīs, bet skāra arī Eiropas un Latvijas ekonomiku. Autoritārā režīma laikā Latvijas ekonomikai neizdevās no šīs krīzes būtiski atkopties. “[Nacionālā ienākuma līmenis] Latvijā [..] 1938.—1939. gadā bija aptuveni tajā pašā līmenī vai pat nedaudz zemāks (ja pārrēķinām ārvalstu valūtā) nekā 1929. gadā.”[2]
Pareizi ir atzīmēt, ka Latvijas ekonomika starpkaru periodā bija priekšā daudzām Eiropas valstīm, kuras šodien uzskatām par būtiski turīgākām. Tomēr Ulmaņa valdīšanas laikā sākās Latvijas atpalicība uz citu Eiropas valstu fona. Tika noplicinātas demokrātiskajā laikā uzkrātās valsts rezerves un, atbilstoši Ulmaņa ideoloģijai, tautsaimniecībā uzsvars tika likts uz lauksaimniecības sektoru. Lieki piebilst, ka pāreja no lauksaimniecībā balstītas uz ražošanā balstītu ekonomiku ir ārkārtīgi svarīga ekonomikas attīstībai un labklājības celšanai. Vēl mūsdienās nabadzīgākās pasaules valstis tiek saistītas ar agrāru ekonomiku.[3]
“Ulmaņa režīms bija labs kultūrai”
Režīma propagandā izmantotais karogu daudzums un “latviskie” vēstījumi dažiem liek maldīgi domāt, ka tas bija kultūrai labvēlīgs laiks. Patiesībā atbalstīja tikai režīmam atbilstošo “pareizo” kultūru, kas atbilda Ulmaņa izpratnei par latviskumu un slavināja valdošo “vienības” ideoloģiju.
Atšķirībā no mūsdienu demogrāfiskā sadalījuma, ko izmainīja Otrais pasaules karš un padomju okupācija, starpkaru Latvija bija etniski un kulturāli ārkārtīgi daudzveidīga valsts, kur sadzīvoja latviešu, latgaliešu, krievu, ebreju, vāciešu, poļu, līvu un citas kultūras. Ulmaņa apvērsums to izmainīja, jo par vienīgo pareizo kultūru kļuva latviešu kultūra. Latgaliešu valoda no likumiem tika izņemta, skolas latgaliešu valodā vairs nemācīja un sākās latgaliešu valodas lomas samazināšanās. Līdzīgi notika ar mazākumtautību kultūru.[4]
Vēl viens piemērs tam, kā autoritārais režīms nesaudzīgi izturējās pret kultūras mantojumu, kas neatbilda “Latviju — latviešiem” ideoloģijai, ir Vecrīgas daļu nojaukšana. “Miera un uzplaukuma gados Vecrīgu nopostīja vairāk, nekā karā pēc tam,” rakstīja Mārtiņš Ķibilds. Vecrīgas centrā nojauca desmitiem ēku, lai izveidotu 15. maija laukumu (tagad — Doma laukums) un tur rīkotu valsts organizētas masu demonstrācijas, kurās vadonis tika sveikts ar fašistisko romiešu sveicienu. “Vāciskā” vecpilsēta bija jāpataisa “latviska”. Pulvertorņa apkārtni nojauca, lai uzceltu Kara muzeju. Veseli kvartāli un ielas tika iznīcinātas, lai uzbūvētu Finanšu ministrijas kompleksu. Pazuda arī kvartāli tur, kur tagad ir Galerija Centrs, kā arī gar Vecrīgas robežu — 13. janvāra ielu un krastmalu. Bija arī plāni aizvien tālākai vecpilsētas nojaukšanai un aizstāšanai ar ēkām tā laika autoritārajiem režīmiem tīkamajā neoklasicisma stilā ar monumentālisma izpausmēm.[5]
“Represijas nebija tik sliktas”
Jau atkal jāatgādina, ka represijas būtu jāsalīdzina nevis ar totalitārajām okupācijām, kas sekoja pēc tam, bet gan ar demokrātisko periodu un citām demokrātiskām valstīm. Slēdza simtiem biedrību, aizliedza simtiem grāmatu un desmitiem laikrakstu. Vairāk nekā divus tūkstošus nevainīgu cilvēku arestēja par saviem politiskajiem uzskatiem. Lai daļu no viņiem izmitinātu Liepājā, tika atvērta koncentrācijas nometnea. Tas ir apkaunojums valstij, kas 14 gadus bija veidojusi savu demokrātiju.
Represiju maigumu arī nevajag uzskatīt par kaut kādu režīmam raksturīgu “labvēlību”. Latvija bija nedrošā ģeopolitiskā situācijā. Daļu no politieslodzītajiem atbrīvoja vien tad, kad par viņu aizturēšanu aizrādīja Francijas sūtnis. Apmelojumi par sociāldemokrātu sadarbību ar PSRS tika mazināti, kad par to aizrādīja padomju diplomāti. Starptautiskā situācija Ulmanim lika ņemt vērā citas valstis. Tāpat lielu lomu nospēlēja tas, ka dažādu apstākļu rezultātā apvērsumam nenotika bruņota pretošanās, kas demokrātijas aizstāvībai nebūtu nekas neiespējams. Varam tikai minēt, ka tādā gadījumā politiskā apspiešana nebūtu aprobežojusies ar apcietinājumu.[1]
—
Demokrātija ir vērtība, ko nepieciešams aizstāvēt. Ikviens arguments, ka autoritārisms Latvijai būtu labāks par demokrātiju ir jāuztver nopietni. Ikviens apgalvojums, ka Latvijai nepieciešama nevis sabiedrības uzklausīšana un iesaiste, bet gan “stiprs un labs līderis”, ir jānoraida. Lai mēs spētu savas demokrātiskās valsts ideju aizstāvēt, pirmkārt, ir jāapzinās, ka mūsu pašu autoritārisma piemērs nav veiksmes stāsts. Tas bija tikai Latvijas tautas 20. gadsimta nelaimju sākums.
—
a. Liepājas koncentrācijas nometne, protams, nebija tāda kā koncentrācijas, darba un nāves nometnes PSRS vai Vācijā, kur notika prātam neaptverami noziegumi pret cilvēci. Tomēr jebkādas koncentrācijas nometnes pastāvēšana nevainīgiem politiskajiem opononentiem ir nosodāma.
[1] https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:693901|article:DIVL1360
[2] https://journal.lu.lv/luzv/article/download/516/489/621
[3] https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/sergejs-pavlovs-latvijas-alternativa-vesture-bez-1940.gada-okupacijas--somija-tomer-nesanaktu.a188565/
[4] https://www.tvnet.lv/6987909/spielei-maineiti-nuteikumi
[5] https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/atslegas-karlis-ulmanis--lielais-sejejs-vai-plavejs.a295667/