24.10. 2020. notikušajā diskusijā “Kā ir būt krievu tautības pilsoniski aktīvam jaunietim Latvijā?”, ko organizēja Jaunatnes organizācija “Protests” sadarbībā ar Latvijas Jaunatnes padomi British Council atbalstītā projekta “Youth Voice matters” ietvaros, piedalījās
Andželika Marija Zuba (jauniešu biedrība 3D Friends, neformālā izglītība un pilsoniskā līdzdalība Latvijā)
Igors Kļaviņš, (politiskā partija Progresīvie)
Aleksandra Semendjajeva (politiskā partija Saskaņa, bekind.lv domes locekle)
Viktorija Leimane, (jaunatnes organizācija Protests)
Diskusiju vadīja cilvēktiesību aktīviste Marika Kacare.
Apzinoties, ka neviens krievs nevar reprezentēt visu Latvijas krievu pieredzi, šoreiz diskusijas redzesloks bija krievu jaunieši. Tāpat kā latvieši, krievi nav monolīta grupa un pārstāv dažādas vecumu grupas un socioekonomiskos slāņus, dažādas nodarbinātības sfēras, LGBT+ indentitātes un invaliditātes statusus, nāk no pilsētām vai laukiem utml.
Runātāji ikdienā nedomā par sevis definēšanu konkrētās kategorijās un pārsvarā jūt, ka tiek uztverti kā latvieši. Igors nāk no krievvalodīgas ģimenes un ar to sevi asociē. Skolas laikos jutis, ka tiek uztverts kā savādāks, bet šobrīd ir mainījušies cilvēki apkārt un jūtas piederīgs. Aleksandra sevi uztver kā latvieti, kurai dzimtā valoda ir krievu valoda. Viņai ir nepatīkami pārmetumi par vēsturi pirms viņas dzimšanas, kad viņas darbs un aktīvisms ir labākai dzīvei visiem nākotnē. Andželika jūtas kā Latvijas pilsone. Strādājot vidē ar jauniešiem kopš 2015. gada, viņa atzīst, ka vide ir iekļaujoša un tādus jautājumus tur neuzdod.
Andželika dalījās pieredzē angļu valodas izmantošanā organizācijas komunikācijā, lai gan plašāk sasniegtu starptautiskos sadarbības partnerus, gan mazinātu atšķirības starp cilvēkiem, kuru dzimtās valodas ir dažādas. Aleksandras organizācijās komunikācijā tiek izmantotas valodas, kas ir pieejamas visiem. Igora partijā ir aktīva krievu valodas darba grupa, kas domā par krievu kopienai aktuāliem jautājumiem, rakstu tulkošanu, un sabiedrības saliedēšanu.
Igors atzīst, ka jauniešu kopienas lingvistiski sadalītas, pamatojoties uz Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu rezultātu socioloģisko analīzi, kur ~ 80% krievvalodīgo jauniešu balso par Saskaņu, un 80% latviešvalodīgo jauniešu - par Attīstībai/Par/Progresīvie. Divi politiskie spēki ir monopolizējuši jauniešu grupas atkarībā no viņu valodas ģimenē, tātad valodas barjera ir reāla. Igors uzsver, cik svarīgi to ir mainīt, jo jauniešu kopīgās interesēs ir vairāk saskarsmes punktu nekā atšķirīgo - stipendijas, studijas, darbs.
Politisko organizāciju biedri Aleksandra un Igors pieminēja etnisko svītrošanu vēlēšanās. Kā minēja Aleksandra, viņas kā jaunas profesionāles politikā izvēles iespējas bija vai nu iestāties tā saucamās 'krievu' partijās, vai tikt izsvītrotai, balstoties uz krievisku vārdu un uzvārdu. Politisko partiju izpildījumā identitātes tiek pretnostatītas viena otrai, kaut gan realitātē tās pārklājas un vēlētāji pārstāv kombināciju no savām identitātēm, piemēram, būt vienlaicīgi krievam un trūcīgajam, krievam un LGBT+ personai, nevienu no kurām cilvēks nav izvēlējies pats. Birth lottery piemin arī Aleksandra sakot, ka viņa neizvēlējās piedzimt krievu ģimenē un nevar to mainīt.
Kā risinājumi jauniešu savešanai kopā tiek piedāvāti: stereotipu laušana, pozitīvie piemēri no reālās dzīves, kur latviešu un krievu jaunieši dara lietas kopā. Viens kopējiem saskarsmes punktiem ir aktīvisms, ko var pastiprināt gan pievienojoties un dodot platformu jau esošiem krievu aktīvistiem, gan izgaismojot krievu kopienas problēmas Latvijā, gan iestājoties pret netaisnībām Austrumeiropā vispār.
Valoda aktīvismā ir gan rīks, gan šķērslis, jo attur cilvēkus iesaistīties. Taču cilvēki, kas plūstoši runā valsts valodā un varbūt pat tiek uztverti kā latvieši navigē pasauli pavisam citādi nekā jaunieši, kas dzīvo krievu kopienās un ikdienā saskarās ar pavisam citām problēmām. Tāpēc aktīvismā ir īpaši svarīgi lauzt robežas un ieklausīties cilvēkos, kam valsts valoda ir otrā vai trešā.
Pirms sarunas Aleksandra veica aptauju krievu tautības jauniešiem Latvijā (n=27, vecums=16-30 gadi), kurā noskaidrojās:
60% jūtas citādi, salīdzinot sevi ar latviešiem, 85% no tiem piedzīvojuši netaisnīgu vai aizskarošu attieksmi tikai tautības dēļ;
56% savas dzimtās valodas dēļ jūtas nedroši kompānijās ar latviešiem;
63% piedalītos pasākumos un akcijās aktīvāk, ja viņiem būtu iespēja izmantot dzimto valodu;
galvenās krievu jauniešu grūtības ir valodas barjera un apkārtējo slikta attieksme krievu tautības dēļ.
Līdzīga tendence ir SKDS 2016. gada pētījumā, kur 57% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju ar krievu sarunvalodu ģimenē, atbildējuši pozitīvi (jā un daļēji) uz jautājumu "Vai Latvijā tiek diskriminēti cilvēki, kas nezina latviešu valodu?". Starp nepilsoņiem pozitīvo atbilžu īpatsvars ir augstāks (58%) nekā starp pilsoņiem (25%) vai iedzīvotājiem ģimenēs ar latviešu sarunvalodu (14%), tātad cilvēki piedzīvo dažādu attieksmi atkarībā no valodas spējām un akcenta.
Tā kā šī bija saruna ar cilvēkiem, kas labi pārvalda latviešu valodu, tad arī personīgi ar diskrimināciju saskaras retāk. Taču būšana ‘neredzamajam krievam’ dod piekļuvi telpām, kur cilvēki izsaka stereotipiskus un ksenofobiskus spriedumus par krieviem, neapzinoties, ka sarunas biedrs nāk no krievu vai jauktas ģimenes. Igors stāstīja, ka vidēji sanāk cilvēkus labot reizi divās nedēļās, ko tāpat kā izvēli norādīt uz seksismu, ietekmē hierarhija starp cilvēkiem, kur dažkārt nākas izvēlēties starp iederēšanos grupā un krievu kopienas rehabitalitāciju latviešu acīs.
Par spīti tam, Igora skolas pieredze kā vienam no nedaudzajiem mazākumtautību pārstāvjiem “latviešu skolā” ir humanizējusi krievus latviešu klasesbiedru acīs, jo viņi pieredzēja reālu saskarsmi ar īstu cilvēku nevis demonizētu krieva stereotipu. Kad mēs diskutējam, kā ir būt krievu jauniešiem Latvijā, parādās laba pašapzināšanās, ka cilvēki katru mūsu darbību vispārinās uz visu kopienu un ka mūsu pienākums ir parādīt krievu kopienu no labās puses.
Runātāji bija gatavi satikties vēlreiz, lai sarunātos arī krieviski. Jāatgādina, ka ir pietiekami daudz neizpētīta krievu identitātes šķērsgriezumos ar sociālekonomisko stāvokli un pilsonības statusu. Krievi Latvijā ir realitāte, kas nekur nepazudīs. Ir laiks kļūt tolerantākiem pret mazākumtautībām, kas dzīvo Latvijā.
Protests rīkos pasākumus ar romu, ebreju, armēņu un citām mazākumtautībām, lai mazinātu naidu un aizspriedumus pret šīm kopienām.
Viktorija Leimane,
Jaunatnes organizācijas "Protests" aktīviste