Es esmu dusmīga. Esmu apbēdināta un man sāp. Šorīt sapratu, ka jāpārraksta runa nedaudz. Izlasīju LSM+ rakstā melus, ka Vlads esot deportēts, jo esot prokrievisks. Pirmkārt, mani apbēdina Latvijas žurnālistikas zemais līmenis un otrkārt, sadusmo, jo tā vienkārši nav taisnība un jo tas ir vēl viens mēģinājums visā ‘’sašķelsim Latvijas sabiedrību un sakūdīsim latviešus pret krieviem’’ naratīvā. Protams, tas mani nepārsteidz, jo jau zināju, ka iemesls kāpēc tieši pret Vladu tika vērstas tik drastiskas represijas, ir tas, ka viņš piedzima Krievijā. Bet vai to, ka viņš ir atteicies no savas Krievijas pilsonības kāds medijs ir pieminējis? Protams, ka nē. Diemžēl politiskais klimats Latvijā atļauj represijām pret krievu notikt bez problēmām. Sabiedrība tās pat uzskata par labām. Lasot komentārus kopš Vlada stāsta publicēšanas ir bijs sāpīgi, un ne jau tie visi naidīgie vārdi pret mani, bet redzēt, cik daudzi saka- labi, ka deportēja, visus krievus vajadzētu. Drausmas! Tas naids, kas tiek sistemātiski kultivēts caur medijiem un caur likumdošanu starp krieviem un latviešiem ir šausmīgi. Man tas sāp, man ir kauns un man ir ļoti žēl. Tas ko mēs šeit visi un arī Vlads vēlamies redzēt Latvijā ir vienotība, vienota tauta, kas palīdz viens otram un naida vietā izjūt empātiju viens pret otru. Tas ir tas, ko Maiznīcā mēs aktīvi mēģinām darīt- mēs apvienojam krievus, latviešus, poļus un ukraiņus; transpersonas, lesbietes un biseksuāļus, kristiešus un musulmaņus, baltādainos un brūnādainos. Sašķeltības vietā mēs vēlamies vienotu dažādības bagātu kopienu.
Pirms trim gadiem es pārvācos atpakaļ uz dzīvi Latvijā pēc 13 gadu prombūtnes. Es atgriezos, lai studētu sociālo darbu. Jo pēc vairākiem gadiem darbojoties aktīvismā, es gribēju iegūt praktiskas iemaņas kā palīdzēt cilvēkiem. Es esmu aktīviste, jo man rūp un es gribu labāku dzīvi visiem, nevis tikai dažiem izredzētajiem. Atgriežoties Latvijā, sākumā biju patīkami pārsteigta, cik ļoti Latvija ir attīstījusies, ka tā ir kļuvusi atvērtāka, brīvāka un līdz ar to arī spēcīgāka. Bet diemžēl jo vairāk es iesaistījos aktīvismā šeit, jo ātrāk šī ilūzija pazuda.
Protesti tiek atcelti tikai dienu iepriekš. Mums nav atļauts lietot noteiktus saukļus un vārdus. Viens pēc otra tiek uzsākti administratīvie procesi pret aktīvistiem par šalli, par t-kreklu, par medicīnisko masku un par karogu. Mums rada šķēršļus, lai dibinātu biedrību. Mūs izspiego valsts drošības dienests, jo iestājamies pret genocīdu un runājam par grāmatām, filmām un ideoloģiju. Mēs tiekam tiesāti. Mūs soda. Mūs deportē.
Mani sadumo ka, tā vietā, lai es atveseļotos pēc savas operācijas, man ir jāraksta pārsūdzība tiesai, man guļošai gultā, ir jāaorganizē protests, man ir jāraksta preses relīzes un jāmēģina sagrabināt kāds empātisks žurnālists, kuram pierādīt, ka tā vienkārši deportēt miermīlīgu aktīvistu nav pieņemami. Pierādīt, ka tas, ko darām ‘’Maiznīcā’’ nav pat tuvu ektrēmismam, ka esam tikai un vienīgi pret vardarbību un naidu.
Kopienas centrs Maiznīca ir viena no retajām nekomerciālajām telpām Rīgā, kur cilvēki var brīvi atrasties un darboties un neviens no tā negūst peļņu. Mēs diskutējam, kopā izglītojamies, kopā darām radošas lietas, bet galvenais mēs rūpējamies par apkārt esošajiem. Mēs veidojam kopienu, kurā katrs var justies droši, kurā cilvēki viens otram palīdz, atbalsta grūtos dzīves brīžos un viens otru samīļo. Maiznīcas kolektīva biedrs un mans partneris Vlads tika pēkšņi deportēts no Latvijas. Dienā pirms manas mugkaula operācijas, tika atņemts man tuvākais cilvēks un cilvēks, kurš būtu par mani rūpējies atveseļošanās periodā. To bez jautājuma uzņēmās visi maiznieki. Kamēr mēs visi pārdzīvojam, ka no mūsu dzīvēm tika izrauts viens no mūsu kopienas labestīgākajiem un nesavtīgākajiem cilvēkiem, mēs esam viens otram. Un to mums neatņems neviena valsts institūcija.
Vācijā, Anglijā, Nīderlandē un citviet pasaulē iesaistīties aktīvismā ir pilnīga norma. To dara studenti un seniori un visi pa vidu, tas nav nekas neparasts, iet uz protestiem un iestāties par savām un citu tiesībām tiek uzskatīts par veselo saprātu. Esot Latvijā, esmu sapratusi, ka mums nav protestu un organizēšanās kultūra, mums nav pieņemts iet ielās un pieprasīt savas tiesības. Taču tieši kreisie aktīvisti cīnoties un ejot ielās ir tie, kas vēsturiski ir panākuši 8 stundu darba dienas, balss tiesības sievietēm, minimālās algas standartu, pabalstus, pieeju abortiem, kvīru dekriminalizāciju, bezmaksas izglītību un ļoti daudzas citas tiesības un brīvības, kas tagad mums liekas pašsaprotamas. Tad kāpēc apspiest kreisi orientētus aktīvistus, kas vienkārši vēlas labāku nākotni un labāku Latviju visiem? Kāpēc sodīt miermīlīgus aktīvistus, kas iestājas par cilvēktiesībām? Kāpēc deportēt cilvēku, kas iesaistās pilsoniskajā aktīvismā? Tāpēc, ka nevēlamies kritiski domājošus un empātiskus cilvēkus mūsu sabiedrībā?
Man ir skumji un man ir bail. Man ir bail par Latviju un man ir bail par sevi kā aktīvisti Latvijā. Bet hei, cerība mirst pēdējā. Cerība par labāku nākotni šobrīd ir neizsakāmi svarīga. Cerība ir tā, kas mūs vieno un tā kas mūs aktivizē darīt, just līdzi un organizēt. Tieši cerības dēļ mums ir jāsanāk kopā un jāorganizējās. Mums ir jācīnās par labāku tagadni un nākotni sev un nākamajām paaudzēm. Ejiet ielās un pieprasiet savas tiesības, atbalstiet citus aktīvistus, ejiet uz diskusijām un neesiet vienaldzīgi netaisnību priekšā. Milzīgs paldies, ka jūs šeit esat. Paldies, ka arī jums nav zudusi cerība un arī jūs vēlaties turpināt būvēt patiešām demokrātisku, brīvu un dažādības pilnu Latviju.